Es tā aizdomājos, cik tomēr tas ir labi, ja var gaidīt mājās savus tuvos. Piemēram, es tagad gaidu mājās savu draugu no komandējuma, vēl dažas dienas, bet jau ir sajūta, ka nevaru sagaidīt. Esmu piefiksējusi, ka, esot šķirtiem vismaz uz nedēļu, uzlabojas attiecības, visi strīdi aizmirstas, pēkšņi atkal abiem gribās sūtīt mīļas īsziņas un teikt labus vārdus. Tu domā - bet tā taču ir jābūt katru dienu! Nav tā. Atzīšos, nepazīstu nevienu pāri, kas ir kopā ilgāk par gadu un diendienā atzītos viens otram mīlestībā. Nav jau tā, ka visu laiku smaidu un esmu laimīga gaidot. Ir brīži, kad man liekas, ka es vairs nevaru - mazās neklausa, auro tā, ka vairs pati sevi nedzirdu, pazūd elekrtība vai kaut kas salūst. Reizēm ir arī tā, ka it kā viss ir kārtībā - māja perfektā kārtībā, ēdiens ir gatavs visai dienai (tas nav mazsvarīgi, ja ir divi bērni), bet tomēr kaut kas trūkst. Un tas, kas trūkst, ir tā sajūta, ka neesi viens. Un tad, protams, uznāk tīri sievišķīgs raudiens. Par iekšējo spēku apbrīnoju Zani, kura gaida, sagaida, atkal palaiž, atkal gaida, sagaida... un tā jau kādu gadu, apbrīnoju Ketiju, kura ar diviem maziem bērniņiem savu vīru gaida jau pusgadu, turklāt no Afganistānas. Un vēl mūsu kaimiņiene un vēl un vēl.
Oļeg, mēs gaidam Tevi mājās!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru