par bērnudārzu

Sāksim ar to, ka es atklāti pasaku, ka man diezgan ilgi likās, ka es esmu sieviete bez ļoti attīstīta mātes instinkta. Īpaši palasot sieviešu žurnālus, kuros šī ir kļuvusi par populāru tēmu (var jau būt, ka agrāk par to rakstīja, bet tā kā man tas nebija aktuāli, nepamanīju), vēl vairāk sevī nostiprināju šo faktu. Kā gan citādi es varētu atstāt mazo ar tēti vai vēl labāk omīti uz visu dienu, lai nodotos šopingam? Vai vēl trakāk - aizbraukt vasarā uz trīsdienīgu festivālu, atstājot mazos omītei? Un vēl jau arī tas, ka es nekad nesaku "mēs jau mākam ēst ar karotīti" un tādā garā, jo no sākta gala esmu uztvērusi, ka bērns ir pats par sevi, nevis mans mazais es. Faktiski mani pat tracina, kad dzirdu, ka māmiņas šitā pašas sevi pataisa par zīdaiņiem. Un tieši tāpēc, ka esmu tāda kā esmu, biju gatava palaist savu meitu bērnudārzā jau divu gadu vecumā. Pirmā dienā viss ok, lai gan atzīšos, tās divas stundas, ko pavadīju klīstot pa rajonu, visu laiku stresoju, vai tik viņa mani nesauc, vai viņai kāds nedara pāri, vai atcerēsies aiziet uz podiņa u.t.t.. Kad atgriežoties izrādījās, ka viss kārtībā, man tomēr kaut kas iekšā noskuma, jo sapratu, ka laikam viņa jau ir liela un pēkšņi skaudrāk kā jebkad apjautu to, ka mēs pat nepamanīsim, kad viņa jau būs tīneidžers. Un atceroties sevi tīneidžera gados, man jau paliek bail. Nākamā dienā it kā viss kārtībā, esot bišķiņ paraudājusi, bet diezgan ātri nomierinājusies. Vienīgi tas, ka viens puika bija iekodis visiem bērniem, kad pamanījis, ka arī viņa mamma ir aizgājusi prom. Manai meitai arī bija pušums, bet nu nelikās, ka viņa par to baigi stresotu - kā audzinātāja saka - bērni ir dažādi. Bet šodien viņa, jau ejot grupiņā, sāka raudāt, ka grib mājās. Es vēl centos pierunāt, lai vismaz paēd brokastis, bet bezcerīgi. Un tagad es nevaru saprast - tam taču vajadzētu būs slavenajam instinktam, ne? Nu, kāpēc tad es savādāk nemaz nemēģināju viņu ilgi pierunāt, cik tur būs forši, ka vēlāk varēs spēlēties ar citiem bērniem un ka puisītim mājās vecāki būs novīlējuši zobus? Jā, es tomēr esmu forša māmiņa! Es pat esmu visforšākā, jo nenotinos slepeni, atstājot mazo raudam ar domu, gan jau audzinātāja tiks galā :-).