par visu kopā

sestdiena, 2010. gada 27. novembris

par pilnmēnesi

Vakar man bija lieliska diena - protams, biju lielveikalā. Teikšu godīgi, pēc ilgāka laika būšanas mājās un tikai mājās, man tīri labi patīk vazāties pa veikaliem, īpaši, ja nepieciešams kas svarīgs, piemēram, bērnam ziemas zābaki vai Ziemassvētku dāvanas, kuru iegādi negatavojos atlikt uz pēdējo nedēļu. Ja Tu man jautā, kā dabūt lūpām aveņu sārtu toni, kas nenoiet, iesaku pavadīt dienu Alfā, bonusā krāsai vienīgi nāk arī mazliet sasprēgājuši kaktiņi un viegla sūrstēšana. Otrs ieguvums ir vakardienas gadījumā mulsinoša komunikācija ar pārdevējām. Pirmais piedzīvojums - Euroskorā beidzot atradu divus simpātiskus bērnu zābaku modeļus, palūdzu pārdevējai izmērīt cm, lai nav jānes mainīt nākamā dienā. Vieni zābaki bija par Ls 3 lētāki nekā otri, taču tie izrādījās lielāki, tadēļ pie sevis, bet dzirdami nospriedu, ka tad jau būs jāņem tie lētākie. Un tad tik es dabūju noklausīties, kā es vispār varu savam bērnam iedomāties pirkt tādu sūdu (es nevienu vārdu te pati neizdomāju), otriem taču iekšā ir dabīgs kažoks, vai tad es pati to neredzu (bet cenu atšķirība, kā jau teicu - 3 Ls)? Un vispār atkal visiem ir pilnīgi negaidīti atnākusi ziema un tagad te visi skrien, visiem vajagot - pārdevēja visnotaļ neapmierināta par to, ka veikalā tiek izpirkti bērnu apavi. Noklausījuies, kāda idiote esmu, paņēmu abus zābaciņus, noliku plauktā un, mazliet sašutusi, devos prom. Tieši tajā brīdī zvana mamma, kurai īsumā pastāstīju, kā man veicas ar zābaku iegādi, viņa man klasiski ieteica to visu norakstīt uz pilnmēnesi. Bet, mammīt, NAV PILNMĒNESS!!!! Bet mana topa pašā augšā ir pārdevēja Kolonnā. Kad biju jau ieprkusi šādus tādus Hello Kitty niekus savām princesēm, ļāvos visnotaļ patīkamajai pārdevējai pierunāt iegādāties normālu šampūnu (pēc visiem eko variantiem mati man kļuvuši kā pakulu ērkulis), tas viss jauki. Un tad, kad jau biju atstājusi šajā veikalā jau normālu summiņu, tā starp citu pajautāju, kurš no viņu piedāvājumā esošajiem krēmiem derētu manai sejas ādai ziemā. Mēģināju sākt stāstīt par savu jūtīgo seju, kad tiku momentā pārtraukta un viņa uzskaitīja visu - ļoti jūtīga, sausa, ar tendenci uz absolūta mitruma trūkumu, ziliem lokiem, redzamiem asinsvadiem un diezgan nepatīkamu ādas struktūru. Vispār jau es to visu centos noslēpt, biju uzkrāsojusies un par Nepatīkamo ādas struktūru vispār nebiju iedomājusies. Laipni atteicos no krēma par gandrīz pussimtu latiem un notinos.
Vakarā aizgāju uz Seržanta Lapiņa atgriešanos, kuru iesaku Jums visiem, arī tiem, kas parasti ir uz Jūs ar latviešu kino. Filma ir burvīga, krutas beigas, nu, man patika. Jo vairāk domāju, jo vairāk patīk.

otrdiena, 2010. gada 23. novembris

par gaidīšanu

Es tā aizdomājos, cik tomēr tas ir labi, ja var gaidīt mājās savus tuvos. Piemēram, es tagad gaidu mājās savu draugu no komandējuma, vēl dažas dienas, bet jau ir sajūta, ka nevaru sagaidīt. Esmu piefiksējusi, ka, esot šķirtiem vismaz uz nedēļu, uzlabojas attiecības, visi strīdi aizmirstas, pēkšņi atkal abiem gribās sūtīt mīļas īsziņas un teikt labus vārdus. Tu domā - bet tā taču ir jābūt katru dienu! Nav tā. Atzīšos, nepazīstu nevienu pāri, kas ir kopā ilgāk par gadu un diendienā atzītos viens otram mīlestībā. Nav jau tā, ka visu laiku smaidu un esmu laimīga gaidot. Ir brīži, kad man liekas, ka es vairs nevaru - mazās neklausa, auro tā, ka vairs pati sevi nedzirdu, pazūd elekrtība vai kaut kas salūst. Reizēm ir arī tā, ka it kā viss ir kārtībā - māja perfektā kārtībā, ēdiens ir gatavs visai dienai (tas nav mazsvarīgi, ja ir divi bērni), bet tomēr kaut kas trūkst. Un tas, kas trūkst, ir tā sajūta, ka neesi viens. Un tad, protams, uznāk tīri sievišķīgs raudiens. Par iekšējo spēku apbrīnoju Zani, kura gaida, sagaida, atkal palaiž, atkal gaida, sagaida... un tā jau kādu gadu, apbrīnoju Ketiju, kura ar diviem maziem bērniņiem savu vīru gaida jau pusgadu, turklāt no Afganistānas. Un vēl mūsu kaimiņiene un vēl un vēl.

Oļeg, mēs gaidam Tevi mājās!

ceturtdiena, 2010. gada 11. novembris

par veģetārismu un citām uzspiestām izvēlēm

Es zinu vairāku bērnu vecākus, kas ir veģetārieši un kas grib arī savus bērnus par tādiem audzināt. Es gan nezinu, vai tas ir pareizi, es te arī netaisos mācīt, bet man tomēr ir, ko teikt.
Sāksim ar to, ka es arī neēdu gaļu, bet par veģetārieti sevi nesaucu, jo reizēm ēdu zivis. Un tajā pat laikā es esmu divu bērnu māmiņa un saviem bērniem gaļu dodu.
Tātad dažas manas pārdomas par to, kāpēc bērnam tomēr vajadzētu dot gaļu:
 *Pieaugušie var aizstāt nepieciešamās olbaltumvielas ar pākšaugiem, bet maza bērna kuņģim tāda barība ir daudz par smagu. Ja pareizi atceros, tad līdz divu gadu vecumam pākšaugus bērniem dot neiesaka. Es zinu, gaļa ir smaga, bet zirņi un pupas ir vēl lielāka slodze mazajam barības vadam.
 * Jūs varat mazajam mājās nedot gaļu, bet, kā zināms, viss, kas ir aizliegts, ir daudz kārdinošāks par atļauto. Pat nerunājot par iešanu ciemos, iedomājieties, ka bērns sāks iet bērnudārzā un citi bērni ēdīs kotletes, bet Jūsējais nedrīkst? Tas ir pilnīgi skaidrs, ka viņš apēdīs, jo audzinātājas nevar izsekot visiem bērniem katrai kustībai. Vai tas, ka mazajam pēkšņi paliks slikti un visdrīzāk neviens sākumā nesapratīs, kāpēc, ir tā vērts? Es pirms diviem gadiem saindējos ar zivs kotleti no Elvi, jo izrādījās, ka tās sastāvā bija speķis. 3 dienas mocījos ar vēdergraizēm un vemšanu - pieaudzis cilvēks. Maza bērna gadījumā to visdrīzāk noturēs par rotavīrusu, tātad aizsūtīs uz slimnīcu, bet tur sistēma un citas mokas.
 * Un kā tad paliek ar brīvo izvēli? Vecāki var paši neēst gaļu, bērns paaugsies, tad arī var izstāstīt, kādēļ tāda izvēle. Bērni taču bieži atdarina vecākus, kas zin, varbūt paši atteiksies no gaļas. Tas ir tāpat kā izdomāt, ka ES gribu, lai mans bērns ir pareizticīgais vai balerīna.
Padomājiet!

par bērnudārzu

Sāksim ar to, ka es atklāti pasaku, ka man diezgan ilgi likās, ka es esmu sieviete bez ļoti attīstīta mātes instinkta. Īpaši palasot sieviešu žurnālus, kuros šī ir kļuvusi par populāru tēmu (var jau būt, ka agrāk par to rakstīja, bet tā kā man tas nebija aktuāli, nepamanīju), vēl vairāk sevī nostiprināju šo faktu. Kā gan citādi es varētu atstāt mazo ar tēti vai vēl labāk omīti uz visu dienu, lai nodotos šopingam? Vai vēl trakāk - aizbraukt vasarā uz trīsdienīgu festivālu, atstājot mazos omītei? Un vēl jau arī tas, ka es nekad nesaku "mēs jau mākam ēst ar karotīti" un tādā garā, jo no sākta gala esmu uztvērusi, ka bērns ir pats par sevi, nevis mans mazais es. Faktiski mani pat tracina, kad dzirdu, ka māmiņas šitā pašas sevi pataisa par zīdaiņiem. Un tieši tāpēc, ka esmu tāda kā esmu, biju gatava palaist savu meitu bērnudārzā jau divu gadu vecumā. Pirmā dienā viss ok, lai gan atzīšos, tās divas stundas, ko pavadīju klīstot pa rajonu, visu laiku stresoju, vai tik viņa mani nesauc, vai viņai kāds nedara pāri, vai atcerēsies aiziet uz podiņa u.t.t.. Kad atgriežoties izrādījās, ka viss kārtībā, man tomēr kaut kas iekšā noskuma, jo sapratu, ka laikam viņa jau ir liela un pēkšņi skaudrāk kā jebkad apjautu to, ka mēs pat nepamanīsim, kad viņa jau būs tīneidžers. Un atceroties sevi tīneidžera gados, man jau paliek bail. Nākamā dienā it kā viss kārtībā, esot bišķiņ paraudājusi, bet diezgan ātri nomierinājusies. Vienīgi tas, ka viens puika bija iekodis visiem bērniem, kad pamanījis, ka arī viņa mamma ir aizgājusi prom. Manai meitai arī bija pušums, bet nu nelikās, ka viņa par to baigi stresotu - kā audzinātāja saka - bērni ir dažādi. Bet šodien viņa, jau ejot grupiņā, sāka raudāt, ka grib mājās. Es vēl centos pierunāt, lai vismaz paēd brokastis, bet bezcerīgi. Un tagad es nevaru saprast - tam taču vajadzētu būs slavenajam instinktam, ne? Nu, kāpēc tad es savādāk nemaz nemēģināju viņu ilgi pierunāt, cik tur būs forši, ka vēlāk varēs spēlēties ar citiem bērniem un ka puisītim mājās vecāki būs novīlējuši zobus? Jā, es tomēr esmu forša māmiņa! Es pat esmu visforšākā, jo nenotinos slepeni, atstājot mazo raudam ar domu, gan jau audzinātāja tiks galā :-).

trešdiena, 2010. gada 10. novembris

Briseles ķirbju zupa

Par šo zupu ir īpašs stāsts. Pirms neilga laika es un divas draudzenes bijām Parīzē ciemos pie Ingas. Tā kā mega streika dēļ vilciens uz Briseli bija atcelts (no Briseles mums bija lidojums atpakaļ mājās), diezgan ilgi kratījāmies autobusā, tomēr savs prieciņš arī man bija - redzējām naksnīgo Briseli, tiešām vesela ekskursija sanāca, kuru savādāk nebūtu paguvušas apskatīt. Un tad Martas māsa Agnese sagaidīja mūs ar ķirbju zupu, kura mums visām garšoja, bet es nemaz nevarēju iedomāties, ka sāksies īsts sajūsmas vilnis. Agnese zupai lika klāt kaut kādu garšvielu, ko es neatceros, bet es Jums piedāvāju savu variāciju par Briseles ķirbju zupu.
Vidēji biezas (1-1.5 cm) ķirbju šķēles saliek uz cepeškrāsns pannas, kura izsmērēta ar sviestu, dāsni apkaisa ar sāli un izspiestiem ķiplokiem. Liek sakarsētā (180 grādi pēc C) krāsnī un cep pusstundu. Tad izcepto ķirbi kopā ar suliņu, kas sakrājusies uz pannas ieliek katliņā un aplej ar ūdeni tikai tik daudz, lai ķirbis apsegts. Uzvāra. Sablenderē. Ja nav blenderis, var berzt caur sietu, tā darīja arī Agnese. Var uzkaisīt sarīvētu cieto sieru vai grauzdētus ciedru riektus. Tad ēd.