par slimnīcu

Atkal man nesanāk pieķerties citām tēmām, tāpēc turpināšu klasiski par bērnu būšanu. Esmu tikusi uz pusstundu pie dačuka, tātad īsumā par to, kā man iet. Jūs jau laikam zināt, ka esmu slimnīcā ar mazāko no mazajiem. Te man, protams, arī ir, ko teikt.
Pirmkārt, esmu sapratusi, ka nav nekā kaitinošāka par sīku puiku - čīkstuli. Es saprotu, ka te ir stresaina atmosfēra un arī es visu uztveru sakāpināti, bet mani vienkārši izbrīna muterīte, kas, man dzirdot, vienreiz piedraud, otrreiz tiešām uzdod pa muti (jā, tiešām pa muti) par to, ka puika pasaka, ka mamma ir piska un ka mamma nolaida gāzi, ko viņa dara tepat istabiņā, bet ne reizi nav pateikusi, lai viņš beidz čīkstēt. Vēl labāk, puika nedrīkt raudāt, jo puikas neraudot, bet čīkstēt, lai čīkst.
Otrkārt, esmu piedzīvojusi savas dzīves lielāko stresu un sapratusi, ka reizēm ne tikai mega panākumiem šovbiznesā, bet vienkārši dzīvošanai ir svarīgi būt īstajā vietā īstajā laikā. Es paredzu, ka tagad mans bērns būs ekstrasenss vai vismaz spēs saskatīt citu cilvēku auras.
Treškārt, visā šitajā situācijā man reāli palīdz Viļa Lācīša "Stroika ar skatu uz Londonu".  Kolosāla, asprātīga grāmata. Brīžam sanāk smieties balsī. Un tas tak nozīmē, ka viss ir labi!